Sandras Paegles raksts avizē "Brīvā Latvija"

Eiropas Vasaras Skola svin 30 gadu jubileju

Viss liekas tāpat kā ik gadu, tomēr šai EVS bija sava īpaša garša, sava īpaša smarža, jo ikviens tās dalībnieks jutās kā gaviļnieks, kā skolas sevišķs skolēns, jo šogad EVS notiek 30.gadu. Pirmo Eiropas Vasaras Skolu rīkoja 1979.g. Minsterē, Vācijā. Ja to novērtē salīdzinoši ar cilvēka gadiem, tad var teikt, ka ir sācies brieduma laiks.
Šī gada 57 dalībnieki Mazsalacā sabrauca no 27.jūlija līdz 9 augustam no 12 valstīm: 23 no Latvijas (10 bijušo trimdinieku bērni), 16 no Lielbritānijas, 4 no Vācijas, 3 no Zviedrijas, 3 no Kanādas, 2 no Beļģijas un ik pa 1 no Šveices, Igaunijas, Francijas, Luksemburgas, ASV un Austrālijas. Arī audzinātāji un skolotāji bija no 4 zemēm.

Jautrais bērnu, audzinātāju un skolotāju pulciņš kā ik reizi pulcējās Rīgā pie autobusiem Daugavmalā. Daudz tuvinieku apskāvienu, atvadu sveicienu, laba vēlējumu un divi mēroja ceļu uz Vidzemi, uz Mazsalacas vidusskolu , kur šogad notika EVS 2009. Bērni gan nedaudz žēlojās par garo ceļu, kā arī šoferīti „nezinīti”, kurš sākotnēji nevarēja atrast Valtenberģu muižu jeb Mazsalacas sākumskolu, jo autobuss nedrīkstēja braukt pa muižas gatvi lielā svara dēļ, kālabad varēja ielūzt senais koka tilts pār dzelzceļu, tāpēc nācās izmantot apkārtceļu. Tomēr jau ap pusčetriem bērni un audzinātāji jaukās, enerģiskās nometnes vadītājas Daces Pāvulas vadībā bija klāt.

Kādu brīdi ceļojuma somas un koferi muižas ēkas priekšā veidoja dīvainu, krāsainu pilsētiņu, jo audzinātāji centās savietot bērnus pa istabiņām, kuru nosaukumi bija visai ekoloģiski, piemēram, „Skārdenes”, jo EVS mācību un dzīves tēma šogad bija „Dzīvosim zaļi”. Mazsalacas skolas pavāres arī bija parūpējušās par garšīgām vakariņām, kuras pēc tālā brauciena un iekārtošanās tika notiesātas ar gardu muti. Lai cits citu raitāk iepazītu, audzinātāji organizēja iepazīšanās spēles, kas lika atcerēties skolas draugu vārdus ātrāk un bez aizķeršanās. Karoga nolaišana, miega dziesmiņa, kurā mēnestiņš nes ikvienam saldu miedziņu, bet visjaukākie ir labas nakts vēlējumi, kā arī savstarpējie apskāvieni, kas īpaši nozīmīgi, jo mīļā māmiņa, tētis, vecmāmiņa vai vectētiņš, kas to dara mājās, divas nedēļas nebūs EVS. Tāpēc ikviena drauga, skolotāja vai audzinātāja apskāviens ir maza daļiņa no mīlestības un naktsmiera.

Nākamās EVS dienas nāk ar ierasto darba kārtību, kurā pēc brokastīm sākas mācību stundas. Tajās šogad ar bērniem, lasot latviešu autoru J.Jaunsudrabiņa, K.Skalbes, I.Ziedoņa, M.Zālītes darbu fragmentus, latviešu valodas skolotāja Sandra Paegle palīdzēja ieraudzīt, kādos šo autoru vārdu savienojumos tikusi lietota zaļā krāsa, bērni, iekļaujot šos vārdu savienojumus savos darbos, kā arī „zaļi” domājot, darbojās grupās un veidoja savus zaļos, literāros kalendārus. Tajos bija lasāmi arī bērnu radošie darbi par Mazsalacas zaļo muižu, par Skaņo kalnu, kā arī pirmie vienkāršie dzejas darbi „Zaļās haikas”. Kopā ar latviešu valodas skolotāju tapa arī noslēguma koncerta ekoloģiskie dramatizējumi „Džungļi”, „Ūdens” un „Mežā”.

Interesantas bija arī vēstures skolotājas Lauras Miķelsones vadītās stundas, kurās bērni koka dzīves gadskārtas salīdzināja ar latviešu tautas dzīves gadskārtām un notikumiem tajās. Tika veidoti maketi no sērkociņiem, plakāti ar projekta darbiem vēsturē, kuri bija apskatāmi pirms noslēguma koncerta. Vecāko grupu bērni veidoja datorprezentācijas vēsturē, kuras iespējams apskatīt EVS mājas lapā, bet jaunākās klases bērni EVS noslēguma koncertā rādīja Baltijas valstu vienotību kā Baltijas ceļu, bet vidējā klase ar zīmējumu un svarīgāko lietu nosaukumiem veidoja vagonu rindu, kas simbolizēja latviešu tautas masveida izsūtīšanu un arī atgriešanos mājās. Tas izraisīja daudz smeldzīgi skaudru emociju un atmiņu EVS vecākās paaudzes dalībniekos, kā arī lika aizdomāties jauniešiem.

Folkloras skolotāja Sarmīte Sedliņa divu nedēļu garumā bērnus mācīja dancot, iepazīstināja ar latviskajām rakstu zīmēm, mācīja darināt latviešu rotājumus – saulītes, kā arī veica uzdevumus Mazsalacas kultūras nama cimdu izstādē. Bērni ar saviem folkloras skolotājas mācītajiem dančiem „Oira, oira”, „Sēnes – sēnes” un citiem lieliski papildināja un padarīja jautrākus noslēguma koncerta ekoloģiski literāros uzvedumus.

Īpašas stundas tika veltītas latviešu tautas dejas mākslai. Šīs stundas bija skolotāju Paulīnes Buchanan un Annas Auziņas pārziņā. Abas skolotājas, šķiet, spēj iemācīt dejot pat slotas kātu, jo viņu iestudētās dejas „Audēju deja”, „Ķekatnieki”, „Ģērbies saule sudrabota”, „Sudmaliņas”, „Ventiņu deja” audzēkņu izpildījumā izrībināja Mazsalacas vidusskolu itin kā Lielajos Dziesmu un deju svētkos. Abu skolotāju nopelns bija arī skolotāju un audzinātāju dejotā „Kreicburgas polka”, jo dažas dejas dalībnieces tautas dejas dejoja pirmo reizi. Liels paldies abām skolotājām par dejotprieku un pacietību.

Ik dienu bērni, skolotāji, audzinātāji varēja izlocīt savas balsis stundu garās dziedāšanas nodarbībās kopā ar enerģisko, dzīvespriecīgo dziedāšanas skolotāju Avitu O’Donnell. Skolotāja, iekļaujot jaunas, interesantas EVS gada tēmai atbilstošas dziesmas, kopā ar pieredzējušo EVS dziesmu grāmatiņas autori Liliju Zobens – East un Andru Zobens – East izveidoja 30. EVS dziesmu grāmatiņu. Ar tās un skolotājas Avitas O’Donnell palīdzību un Līnītes Zobens – East ģitāras uzmundrinošo spēli bieži vien dziedot ne tikai mutes kustējās, bet arī kājām gribējās dancot. Interesanta, bet skumja bija vietējā izloksnē izdziedātā tautas dziesma „Gula meitīna”, kas iepriecināja ar savu skanējumu daudzus mazsalaciešus, kuri arī apmeklēja EVS noslēguma koncertu.

EVS pēcpusdienas bloku veidoja sportošana, kas iepriecināja ikvienu EVS dalībnieku, jo deva iespēju sevi pierādīt dažādās sporta spēlēs, pat pacīnīties pret audzinātājiem tautas bumbā un uzvarēt tos, par ko EVS bērni bija ļoti iepriecināti. Bet piecos vakarā darbu uzsāka interešu grupas: teātris, rotkalšana, māksla, Zolītes spēle, EVS avīzes redakcija.

Teātri vadīja audzinātāji Klāra Brūvere un Miks Grīns. Tajā aktīvi piedalījās jaunākās un vidējās grupas dalībnieki. Teātra vadītāji iestudēja bērnu pašu izveidotu ludziņu par piedzīvojumiem spoguļa otrā pusē. Pēc nepatīkamiem piedzīvojumiem mazās Laimas atveidotā feja meitenēm no EVS palīdzēja atgriezties atpakaļ realitātē. Visjaukākais bija tas, ka visiem, kuri spēlēja izrādi, teātris ir sirdslieta, un tas bija jūtams, skatoties šo lugu.

Par rotkalšanas skolotāju nu jau otro gadu EVS strādāja māksliniece Ilze Ķibure, kura, ievērojot tēmu „Dzīvosim zaļi”, arī savās nodarbībās kopā ar bērniem veidoja smalkas kakla rotas, piekariņus, piespraudes, gredzenus, rokassprādzes par ziedu tēmu. Ar lielu pacietību, mīlestību un interesi ikviens rotkalšanas grupas dalībnieks izveidoja sev vai saviem tuvākajiem rotu, kura vienmēr atgādinās par 30. EVS.

Mākslas studijā EVS ilgus gadu strādājošs, pieredzes bagāts mākslas skolotājs un mākslinieks Didzis Krūmiņš lika paraudzīties uz dabu miniatūrās un saskatīt tajā pretstatus, kurus vienlaikus var attēlot zīmējumā, piemēram, zaļš, salapojis koks un nokaltis, nedzīvs koks. Visas iedvesmas saviem mākslas darbiem audzēkņi meklēja dabā Mazsalacas muižas parkā un ap to, kas bērnos radīja īpašu prieku.

Zolītes spēles grupā visas EVS garumā risinājās turnīrs, kura rezultāti tika atspoguļoti tabulā un bija ikvienam redzami, jo, kā teica Gundega Auziņa, „kas neriskē, tas nespēlē Zoli”. Uz zolītes spēli tika attiecināts arī šīs vasaras EVS īpašais teiciens: „Tas ir interesanti!”. Tomēr Zolītes spēles turnīra noslēgumā uzvarēja audzinātāji, bet Matīss Reinhards ieguva otro vietu.

Ar lielu aizrautību darbojās EVS avīzes redakcija, kuru pirmo reizi vadīja audzinātājas Lija Grīnbergs – Kellet un Heli Pētersone. Redakcijas komitejā darbojās ļoti daudz audzēkņu un audzinātāju, kālab EVS avīze izdevās jauka, informatīva un jautra, bet galvenais, ka tā nebija zaudējusi savu tradicionālo saturu un informāciju. Par to, ka ir sasniegts gaidītais rezultāts, liecināja bērnu ieinteresētība tad, kad avīzes eksemplārs nonāca ikviena bērna rokās noslēguma pasākuma beigās. Šķita, ka nav neviena EVS dalībnieka, kurš ar ziņkāri nebūtu aplūkojis redkolēģijas paveiktā darba rezultātu – 30. EVS avīzi.

Pēcvakariņu nodarbības, kuru veidotāji, vadītāji un ideju autori vienmēr ir bijuši audzinātāji, arī šogad ir viņu ziņā. Bez tradicionālajiem vakariem „Mantiņu meklēšanas”, „Karogu spēles”, kuras dzeltenā komanda „Reciklētāju karaļi”, Aleksandram Svilānam atrodot sarkanās komandas „EKO bruņinieki” karogu, kļuva par uzvarētājiem; „Kvīza vakara” jeb jautājumu un atbilžu vakara, kurā bija jautājumi par Latvijas dabu, kultūru, vēsturi, EVS un tās audzinātājiem; stafetēm, kurās bija jādara gan ierastas, gan jaunas, trakas lietas, piemēram, vienam dalībniekam ar nazi zobos jāuzsmērē riekstu sviesta maize un otram bez roku palīdzības tā jāapēd; improvizētas zaļumballes skolas zālē, kas pēc dekorēšanas ar zaļiem zariem izskatījās kā zaļa meža nomale; Mēmā šova; slepenajiem draudziņiem divu nedēļu garumā, kas bija īpaši mīļi, jo nevienam neļāva justies vientuļam, dziesmu kara, kurš šajā EVS notika īpašā vietā - Austra Graša māju pagalmā, kas atradās netālu no Skaņā kalna klints virsotnes, EVS dzīvi interesantāku padarīja arī jaunas un tikai šim gadam raksturīgas lietas. Tāda bija spēle „Perfektais pāris” lielākajām grupām un „Spēļu vakars” mazākajai grupai. Ļoti interesanta bija Mazsalacas vidusskolas direktores Ineses Bērziņas vadītā ekskursija pa Skaņā kalna parku, kur pie Skaņā kalna klints bija dzirdama viņas dziedātā iemīļotā dziesma un EVS dalībnieki atbalsī klausījās teiku par Skaņā kalna klinti. Tad arī pašiem audzēkņiem bija iespēja ļauties Skaņā kalna klints burvībai, kura visā varenībā atbalsoja bērnu un audzinātāju dziedāto „Aurēdama Vēja māte”, savdabīgo koncertu pabeidza skolotāju un audzinātāju dziedātā dziesma „Pūt vējiņi”.

Izturības un drosmes pārbaude bija izbraukuma dienā uz sportisko aktivitāšu vietu „Ežu šķūnis”. Tur bija gan jākāpj pa augstu mūra sienu, gan jānogāž ķegļi ar šķīvīti, gan lingas mešana, gan jākāpj pa baļķu sienu, gan jāveic „aklā” iepirkšanās. Komandu sīvā cīņā uzvarēja „Asie naži”. Pēc sportiskajām aktivitātēm visi nopeldējās dīķī labiekārtotā atpūtas vietā „Kļaviņi”.

Ļoti vērtīga bija EVS ciemiņa Austra Graša lekcija par zaļo dzīvošanu latviešu tautasdziesmās, kā arī jau iepriekšminētā viesošanās Austra Graša mājās, kas katram lika saprast, ka ozols sētsvidū, ka vasaras nakšu gulēšana klētiņā, ka āderu krustpunktu akmens ir svarīga lieta ikvienam latvietiskas dzīves piekritējam.

Jauks bija vakars, kad, Mazsalacas kultūras nama aicināti, EVS dalībnieki devās uz Smiltenes Tautas teātra brīvdabas izrādi kaimiņmājas pagalmā. Tā bija J.Palēviča joku luga „Preilenīte”. Bērni ar interesi noskatījās šo muzikālo izrādi.

EVS dzīvi raibu padarīja arī citi ne mazāk interesanti notikumi, kā Nakts pārgājiens, kurā dalībniekiem vajadzēja glābt audzinātāju Ingu no pārvēršanās par vilkaci, jo tieši tas varēja notikt pārgājiena naktī, kas bija ceturtdienas pilnmēness nakts. Tieši tādā naktī, pēc teikās stāstītā, četras reizes izlienot cauri Vilkaču priedes saknēm Skaņā kalna parkā, var pārvērsties par Vilkaci.

Sirsnīgi bija dzimšanas dienu gaviļnieku sveikšanas mirkļi. Mazliet baisa bija Lielā dūmu nakts, kad kurinātāja kļūdas dēļ muižā saplūda dūmi un EVS dalībnieki pēc vadītājas Daces Pāvulas un audzinātājas Līnītes Zobens – East operatīvas rīcības dažas stundas pavadīja zālājā pie muižas, jo bija nepieciešams pārliecināties, ka nekādas briesmas nevienam nedraud. Skanēja dziesmas, tika spēlētas spēles, bet ugunsdzēsēji un skolas saimnieks Dainis darīja visu, lai pēc iespējas ātrāk dūmi aizvējotu un EVS dalībnieki varētu turpināt naktsmieru. Savdabīgs pasākums bija arī Dvieļu bēres, kuras drīzāk gan varētu nosaukt par ērču bērēm, jo tās bija tik cieši ierāpušās dvieļa pūkainajās cilpiņās, ka, iznīcinot ērces, nācās šķirties arī no Heli dvieļa. Arī šīs dažādās lietas veidoja EVS 2009 dzīvi.

Sirsnīgs un saliedēts izveidojās EVS noslēguma koncerts, uz kuru bija sabraukuši gan vecāki, gan vecvecāki un arī ap 40 bijušo EVS dalībnieku (to starpā 8 no abām pirmām EVS Minsterē 1979./1980.g.) un darbinieki, kopā ap 200 cilvēku. Svētrunas teica bīskape Jāna Jēruma-Grīnberga no Anglijas (daudzu gadu EVS lektore) un prāvests Klāvs Bērziņš (pats 2 gadus vadījis EVS). Ar apsveikuma runu visus sveica LNPL priekšsēde Lilija Zobens – East (EVS ilggadīgā dziedāšanas skolotāja) un jaunā ELJA50 priekšsēde Edīte Bērziņa. EVS 2009 ceļojošo kausu ieguva šīs vasaras skolas jaukākā, sirsnīgākā, izpalīdzīgākā dalībniece, kuras izaugsmi skolotāji un audzinātāji bija vērojuši visu meitenes EVS gadu gaitu garumā – Anna Sinka.

Ar kopīgu polonēzi un fotografēšanos, kā arī jauku vakara ballīti beidzās šī brīnišķīgā EVS 2009. Vislielākā atzinība un augstākais vērtējums jāizsaka EVS organizatorēm Velgai Zēgnerei un Dacei Pāvulai, kura bija arī EVS 2009 vadītāja. Velga Zēgnere nu jau daudzus gadus ir pratusi apzināt naudas devējus un pulcēt kopā daudzos EVS dalībniekus. Dace Pāvula bija EVS 2009 sirds un dvēsele, jo viņa spēja caur ērkšķiem iziet līdz zvaigznēm. Viss, ko Dace Pāvula darīja, nāca no sirds. Daces pieņemtie lēmumi bija atbildīgi un pārdomāti. Dace Pāvula prata gan rāt, gan samīļot, gan lielos, gan mazos. Viņa bija atbalsts un palīgs ikvienam skolotājam un audzinātājam.
Par bērnu pieteikšanu šogad rūpējās Anna Reinolde, paldies arī viņai.

Katra dalībnieka labsajūta un veselība bija mīļās, sirsnīgās medmāsas Paulīnes Buchanan pārziņā. Svarīgs bija rīkļu skalošanas rituāls, kuru medmāsiņa Paulīne lika veikt ikvienam EVS dalībniekam vairākas reizes dienā, lai novērstu augšējo elpošanas ceļu infekcijas izplatīšanos. Viņai un dalībniekiem izdevās! Rīkles skalošanas metode radīja arī interesantu priekšnesumu Talantu un beztalantu vakarā. Paldies par to!

EVS ir nepieciešama un vajadzīga ikvienam latviešu bērnam savas latvietības izkopšanā un latviskā gara uzturēšanā. Tā var pastāvēt un turpināt 30 gados iesakņojušās tradicijas, pateicoties Latviešu Nacionālās Padomes Lielbritānijā/ Izglītības Fondam, Zviedrijas Latviešu Centrālajai Padomei/ Elfrīdas un Jāņa Rutku piemiņas fondam, Latviešu Kopībai Vācijā, Anglijas DV Fonda īpašumam „Radi un Draugi” Rīgā, Latviešu Fondam, ELJA 50 un Vispasaules Latviešu Jaunatnes Fondam (VLJF), DV pulkveža Viļa Januma balvai, kā arī vairākiem privātiem ziedotājiem.

EVS 2009 saime sirsnīgi pateicas par sniegto atbalstu un palīdzību, kā arī doto iespēju būt šajā draudzīgajā, interesantajā un izglītojošajā pulkā.

Sandra Paegle
EVS 2009 latviešu valodas skolotāja