EVS 2004 svin 25 gadu jubileju !
Gandrīz vai neticami, bet prieks, ka pirms 25 gadiem Vācijā, Minsterē, 1979.g. aizsāktā Eiropas Vasaras Skola plaukst un zeļ! Bērnu skaits ar katru gadu pieaug. Šogad pat visus gribētājus nespēja uzņemt, jo senajā Vecmuižas ēkā vairāk kā 45 bērni nevarēja saspiesties.
Tūjā, 5 km no Vidzemes jūrmalas krasta, jaukā meža ielokā stāv bijusī Vecmuižas pamatskolas ēka, kas nu ir pārbūvēta par viesu namu. Skaisti iekoptā pļaviņa ar puķu dobēm, dīķis ar sūnu makšķernieku, guļbaļķu mājiņas, basketbola, volejbola, tenisa/futbola un minigolfa laukumi, skatuves grīda, ugunskura vieta, lapenīte, lielās šūpoles aiz vārtiem visi šie jaukumi ļāva latviešu bērniem no sešām pasaules valstīm divas nedēļas, no 26.jūlija līdz 9.augustam, labi atpūsties. Kopīgi mācoties un sportojot, dziedot, dancojot un spēlējoties, rītos un vakaros paceļot un nolaižot Latvijas karogu ar rīta un vakara dziesmiņu, veidojās draudzības pāri zemju robežām. Ik dienas bija mācību stundas par šī gada tēmu 1944./45.gads un trimda. Gan vēsture, gan latviešu valoda, mūzika un māksla - katra savā veidā bagātināja bērnu zināšanas par šo smago, bet mūsu tautai tik nozīmīgo laiku.
Arī lektori, kas ieradās pastāstīt par piedzīvoto, katrs atspoguļoja savu laiku. Sirmais, staltais Pētersona kungs, viens no dažiem vēl dzīvajiem laivu vīriem, glāba ļaudis un dokumentus, daudzkārt braucot pāri jūrai uz Zviedriju. Viņš laikam dzimis laimes krekliņā uz viņu šauts, viņš nez cik reižu saņemts gūstā un izbēdzis, un beigās pat vēl pārdzīvojis Sibīriju. Literāts un kādreizējais MLĢ direktors Silkalna kungs aizraujoši stāstīja par savu bērnību bēgļu nometnēs Vācijā un izceļošanu uz Austrāliju, par trimdas rosmēm šai tālajā zemē. Rolands Blezūrs, trimdas otrās paaudzes vecjaunietis, ieradās Vecmuižā uz sava motocikla, pie kura pastāvīgi plīvo Latvijas karogs. Viņa stāstījums bija tikpat efektīgs kā motocikls par piedzīvojumiem ELJA, par latviešu jauniešu demonstrācijām pie PSRS sūtniecībām un starptautiskās sanāksmēs, kur viņš reiz tāpēc nonācis pat cietumā.
Pēc Rolanda stāstījuma ar karstām emocijām tika izlozēts laimīgais, ko viņš uz sava motocikla aizvizinās līdz jūrmalai, kurp citiem bija jādodas kājām. Laimīgā Pepija Maira! Daudzi kāroja viņas lozi!
Bet EVS jau nebija tikai mācības un referāti vien! Pēc stundām sākās dziedāšana, kad Lilija Zobena visiem, arī rūcējiem, mācīja tautas dziesmas, bet pievakarē veidoja pat orķestri: tur bija čells, vijoles, ģitāras, flautas. Ar viesiem un vecākiem kopīgajā Zvejnieku ballē šis orķestrītis tik skaisti pavadīja kora dziedāto Didam..., ka daudziem klausītājiem saskrēja asaras acīs.
Pēcpusdienās bija vai nu iešana/braukšana uz jūru vai sportošana un peldēšanās Vecmuižas dīķī, kam vienā malā pat auga ūdensrozes. Interešu grupās bērni rakstīja, zīmēja un rīmēja EVS žurnālam, mākslas grupā veidoja figūriņas, krāsoja, grieza un līmēja apsveikuma kartiņas, kala sudraba rotas vai mācījās spēlēt zolīti, kas tradicionāli arī pieder pie latviešu subkultūras.
Tad gāja vaļā audzinātāju izdomātās vakara programmas katru reizi kāds pārsteigums. Noslēguma aptauja rādīja, ka vislabāk bērniem patikusi karoga spēle. Tajā divas komandas, šķērsojot kopīgo robežu, centās atrast un atņemt pretinieka komandas karogu. Skriešana, spiegšana, bēgšana un ķeršana, ņemšana gūstā un atbrīvošana!
Stafetē dalībniekiem bija jāizpilda visādi jocīgi uzdevumi, kamēr beigās visi ar slapjām, miltos novārtītām sejām saplunkšķēja dīķī. Bet nakts pārgājiens gan neesot bijis pietiekami bailīgs, kad ceļiniekiem ar dziesmām un āķīgu uzdevumu izpildi bija jāiegūst sirds un dvēselīte zombija makšķerniekam, lai saslimušie audzinātāji atkal kļūtu par normāliem cilvēkiem.
Liels prieks bija par mēmo šovu, kviza (jautājumu) vakaru, mantiņu meklēšanu (jēdzienu attēlošanu un atminēšanu), disko vakaru visu nemaz nevar uzskaitīt.
Šovasar EVS bija cieši saistīta ar ELJA, savu vecāko māsu, kas svinēja savu 50.dzimšanas dienu turpat netālu Saulkrastos. Tā kā daudzu bijušo eljotāju bērni tagad ir EVS skolnieki, abi šie sarīkojumi ar nolūku tika novietoti laikā un telpā tuvu viens otram. To izdarīja tandēms Ģirts Zēgners, ELJA 50 Rīcības komitejas priekšsēdis un Velga Zēgnere, kas šogad sarīkoja EVS. Kamēr vecāki piedalījās ELJAs jubilejā, tikmēr viņu bērni darbojās EVS.
Pēdējos desmit gadus EVS daļēji bija pārņēmusi ELJA funkcijas un pildīja tās neoficiālā saukļa Pulcēties, priecāties, precēties vismaz pirmos divus aicinājumus. "PPP" saukļa trēšo daļu izpildījā ilggadīgais EVS darbinieks Agris Pīrāgs, š.g.14.augustā dodoties laulībā ar EVS bij. skolnieka Kārļa māsu Ilzi Jozēnu.
Tomēr jauniešiem, kas bija beiguši EVS, nebija vairs īsti, kur pulcēties. Tāpēc ELJA sarīkojuma pēdējā dienā notika īsto jauniešu diskusija, kurā viņi nolēma vai nu atjaunot ELJU vai tai veidot tai līdzīgu organizāciju. Jo visi jau par EVS audzinātājiem nevar būt!
Tad sākās ELJAs 50 noslēguma balle. Tur ieradās EVS pilnā sastāvā visi ģērbušies Latvijas karoga krāsas krekliņos ar ciparu 25 uz krūtīm. Kopā ar visiem klātesošajiem kādreizējiem EVS dalībniekiem koris nodziedāja un nospēlēja EVS 1980 & 1981 vadītāja Pāvila Johansona komponēto un īpai EVS veltīto dziesmu Aijā, aijā, mēnestiņš iet staigāt...
Pēc kopīgas polonēzes, Iļģu pavadīti, bērni aizrāva sev līdzi EVS dančos iemācītajās dejās arī lielos eljotājus sudmaliņās, skroderī, lambetvokā, padespaņā.
Atvadu rītā lija asaras, skanēja bučas un solījumi tiksimies, rakstīsim, čatosim! Nākošgad atkal! Noteikti!
Rita Brūvere