LAIKI MAINĀS, BET EVS PALIEK!

Laiki mainās, pasaule mainās, bet EVS paliek! Ne velti šogad bērnu mīļākā dziesma bija: „Es katru sestdien's vakaru”. Tajā visbrašāk skanēja gandrīz jau folkloristiskais piedziedājums „arvien, arvien”, un pašās beigās varen skaļi dziedātais: „Lai latvju saule nenoriet nekad, nekad, nekad!”

Šovasar Višķos pie Daugavpils pirmajās divās augusta nedēļās nu jau 26. reizi notika Eiropas Vasaras Skola, kurā piedalījās 46 bērni. Lai gan tā saucas Eiropas Vasaras skola, tajā, tāpat kā citus gadus, piedalījās latviešu bērni ne tikai no Latvijas, Zviedrijas, Vācijas, Luksemburgas, Francijas, Anglijas, bet arī no ASV, Austrālijas un pat Arābu Emirātiem. Arī audzinātāji, paši bijušie EVS dalībnieki, bija ieradušies no dažādām pasaules malām. Šī krāsainība un daudzveidība rada to īpašo gaisotni, kas valda EVS, jo mūsu bērni nāk no tik dažādām valstīm, valodām un kultūrām. Tomēr viņus visus apvieno prieks par kopību, vēlme iepazīties un sadraudzēties, ko viņiem nākas darīt latviski. Gadās jau audzinātājiem pa reizei kādai grupiņai atgādināt: „Runājiet latviski!”, bet kopumā EVS valda – lai gan īpatnēji starptautiska – tomēr latviska gaisotne.

Arī šogad EVS dienas sākās ar nemīļo rīta rosmi... Bet bērni taču pēc dažkārt nerātnajām nakts ķeršanu spēlēm jāpamodina! Jo naktīs „policisti” (audzinātāji) ķer dažus „laupītājus” (skolniekus), kas mēģina pēc naktsmiera ielavīties svešās istabās, lai tur pļāpātu, slēptos skapjos, zīmētu aizmigušajiem ūsas vai citādi izklaidētos. Bet pēc pāris apļu noskriešanas locekļi ir izstaipīti, galvas izgrozītas un varam doties pie karoga. Technisku iemeslu dēļ to šogad nevarējām katru dienu pacelt un nolaist, tomēr turpinājām EVS tradīciju – pirmajā un pēdējā dienā godinājām karogu ar himnu. Pārējās dienās dziedājām rīta dziesmiņu: „Aust gaismiņa, lec saulīte, tas pirmais gaišumiņš. Labrītiņu, Dievs palīdz, tā pirmā valodiņa!”

Šī gada EVS tēma bija Latgale, tāpēc rīkojām to Višķos, 18 kilometrus no Aglonas. Skolas telpas bija padomju laikā celtās ēkās, kuras atradās zaļa, iekopta parka vidū, netālu no ezera. Tajā mums, neskatoties uz lietaino otro nedēļu, tomēr izdevās pāris reizes nopeldēties.

Laiks starp rīta rosmi un naktsmieru bija intensīvi piepildīts: ar mācību stundām rīta pusē – latviešu valodu, vēsturi un mākslu. Lai mazliet sajustu Latgales elpu, abas mūsu skolotājas Lidija Pilecka un Lilita Baško bija īstas latgalietes. Tāpēc šad un tad bērni dabūja ieklausīties arī latgaļu dialektā. Diemžēl ikdienā, saskarē ar darbiniekiem un kaimiņiem, to nedzirdējām. Drīzāk šur tur, īpaši Daugavpilī, saskārāmies ar krievu valodu. Tomēr visi vietējie ļaudis ar mums, eksotiskajiem ciemiņiem no tālienes, labprāt centās sarunāties latviski.

No mācību stundām bērni devās uz dančiem, ko mācīja mūsu – saskaņā ar EVS aptauju - vislatviskākais audzinātājs Audris Ločmelis kopā ar Indru Opeskinu, bet akordeonu braši spēlēja Lilija Zobens. Pēc pusdienām bija kopīgā dziedāšana ar Liliju un viņas meitu Līnīti, Vitu Milleri un Pēci Brūveri. Sporta laikā bērni varēja sist voleju sporta zālē vai spēlēt basketbolu ar Didzi stadionā pie ezera, vai iet peldēties – bet tikai kopā ar audzinātājiem! Un tikai – dziļumā viņiem līdz krūtīm... Drošība tomēr pirmajā vietā!

Pēc launaga iekošanas visi prom uz savām interešu grupām – zolīti, teātri, video filmēšanu, gleznošanu un rotkalšanu. Tā, kā jau katru gadu, bija viskuplāk apmeklētā interešu grupa. Rotkalis Andris Garokalns mierīgi un draudzīgi iemācīja katram bērnam izkalt sev tieši to sudraba rotu, ko viņš pats bija iecerējis un uzzīmējis.

Lai mēs nepaliktu bez Latgales keramikas, vispirms kājām devāmies uz 2 km attālo Špoģu Bērnu mākslas skolu. Tur redzējām, ko visu var izveidot no parastiem materiāliem, pat uzbūvēt savu rotaļu laukumu skolas pagalmā. Vairākas mūsu mākslas stundas pārņēma šīs skolas keramikas skolotājs, kurš tad arī apdedzināja bērnu izveidotās visvisādu stilu māla pogas.

Tuvojoties Sv. Marijas Debessbraukšanas dienai 15. augustā, uz Aglonu sāka plūst svētceļotāju gājieni – tie bija pārsvarā jaunieši, kas gāja ar karogiem, kristīgas dziesmas dziedādami.

Arī EVS dalībnieki devās kājām uz stalto Višķu baznīcu, kuras dārzā svētceļnieki jau būvēja teltis. Baznīcā valdīja svētsvinīga noskaņa, jo daudzi jaunieši pie altāra lūdzās. Uzkāpām baznīcas zvanu tornī, kur svilpoja vējš, un no kura pavērās varens skats uz plašo apkārtni un ezeru.

Iepriekšējā svētdienā bijām ekskursijā uz Aglonas baziliku, kurā notika kāzas, tāpēc mēs lāgā nedzirdējām gides stāstījumu. Toties redzējām izšūtos baznīcas karogus, fantastisku foto izstādi par Latvijas baznīcām, Marijas svētbildi un uzzinājām, ka nosaukums Aglona nāk no latgaliešu vārda „egliena”.

Atsvaidzinājušies pie svētavota, devāmies uz Aglonas Maizes muzeju, kur mūs no māla krūzes cienāja ar avota ūdeni un kviešu graudiem, ko katram no sētuves iebēra tieši saujā. Latgales baltajā tautas tērpā ģērbusies muzeja vadītāja mums sirsnīgi stāstīja par maizītes cepšanu, tās vērtību un nozīmi, un reizēm, mums par prieku, ierunājās arī latgaliski. Mēs tikām pacienāti gan ar vietējo rudzu maizi, gan smalkmaizīti. Un – taisni brīnums – pēc šī stāstījuma pat mūsu „baltmaizes puikas” sapirkās un ar gardu muti apēda muzejā pirkto rupjmaizi.

Ceļā uz dīvaini apaļo, it kā krātera formas Velnezeru ar zaļo ūdeni mūsu busiņš noslīdēja no ceļa uzbēruma tik pamatīgi, ka traktors ilgi pūlējās, līdz izdevās izvilkt to no grāvja. Uzreiz tika izteiktas versijas, nez kuram varētu nepatikt, ka šajā teritorijā ierodas ceļinieki tieši no baznīcas... Vai pašam nelabajam?

Bet viņam tomēr neizdevās izjaukt mūsu tālāko ceļu pie tradicionāla Latgales melnās keramikas darinātāja, kas mums izrādīja, kā darbojas zemes, ar malku kurināmais ceplis. Visi, kas vēlējās, varēja, sekojot keramiķa paraugam, no māla pikas izveidot paši savas pīlītes. Tāpēc atpakaļceļā mēs pūtām pīlītes tiešā un arī pārnestā nozīmē.

Ap ikgadējo zvaigžņu krišanas laiku, kad zeme iet cauri meteorītu joslai, EVS apciemoja astronoms Dainis Draviņš. Lai gan bija apmācies, un mēs nevarējām praksē izmēģināt viņa atvestās zvaigžņu kartes, bet stāstījums un videofilma par meteorītu krāteriem uz Zemes bija ļoti aizraujoši.

Arī pārējās EVS vakaru programmas bija jautras un izdomas bagātas: notika gan stafetes, gan debates, gan dziesmu karš, gan kvizs par Latviju un mēmais šovs, talantu un beztalantu vakars un - noslēguma balle!

Visiem bija prieks, ka nosvinēt noslēguma vakaru kopā ar bērniem bija sabraukuši tik daudzi vecāki. Viņi dzirdēja gan Lilijas vadīto vareno kori un viņas izveidoto instrumentālistu ansambli, gan redzēja bērnu pašu sacerētās lugas asprātīgo uzvedumu režisores Vitas vadībā. Vecāki piedzīvoja lustīgus dančus, un arī paši tika bērnu izdancināti.

Tad bērni kopā ar liecībām saņēma pašu gatavotās rotas, kas pirms tam bija izliktas vecāku apskatei. Pie sienām varēja aplūkot bērnu gleznu un zīmējumu galeriju, ko tie bija sagleznojuši Didža Krūmiņa gudrajā vadībā. Netrūka arī tradicionālie EVS krekliņi, uz kuriem šogad zobena formā bija ierakstīti vārdi: „EVS – Višķi – zobens - nesarūs nekad, nekad, nekad!” Arī lielisko EVS avīzi, ko drīzāk jāsauc par žurnālu, un ko dienām un naktīm no bērnu rakstītiem materiāliem bija veidojušas Laila Grīnberga, Līnīte East un Zane Ziemele, bērni saņema ar lielu kāri. Tur bija jocīgas bildes, notikumu apraksti, intervijas, klačas un baumas un ari „jaunie EVS likumi”, piemēram, neteikt:”Es negribu! Kāpēc mums ir sods? Man nenāk miegs! Es pret!”, bet gan trīs reizes dienā atkārtot:”Es par! Jei, naktsmiers!!! Vai es drīkstu skriet vēl vienu apli? Mums šodien ir virtuves dežūra!!! Jā!” Kā žurnāla pielikumu bērni saņēma Kaspara Kaugera vadītās video grupas veidoto CD ar visādu pašu veidotu nerātnu sižetu iemūžinājumiem. EVS centīgākā skolnieka kausu šogad ieguva mūsu jaukais latgalietis Kaspars Kokins.

Neskatoties uz lietaino laiku, pelēm padomju laika celtnēs un dažām citām grūtībām, EVS bija labi izdevusies. Bērniem neparko negribējās šķirties, un tie, kas pēc EVS vēl atradās Rīgā, skrēja tikties ik dienas.

Par EVS sarīkošanu vislielākā atzinība pienākas Velgai Zēgnerei ar palīdzi Airu Bērziņu – Priedīti, kuras mazā meitiņa Luīzīte visus slimniekus sekmīgi ārstēja ar Uno spēli. Par finansiālo atbalstu EVS saime sirsnīgi pateicas Latviešu Nacionālajai Padomei Lielbritānijā/Izglītības Fondam, Zviedrijas Latviešu Centrālajai Padomei/Rutku Fondam, Latviešu Kopībai Vācijā, Anglijas Daugavas Vanadzēm, Dr. Jānim Dimanta kungam, Maijai Dreimanes kundzei, Paulīnei un Zigfrīdam Zadvinskiem.

Paldies viesmīlīgajiem Višķu ļaudīm!

Rita Brūvere,

EVS 2005 vadītāja